Ir daudz dažādu veidu redīsu (Raphanus sativus): mazie sarkanie franču redīsiņi, kas pieejami visu gadu, bet gardākie ir pavasarī; melnie jeb ziemas rutki (Raphanus sativus var. niger), kuru izcelsme meklējama Austrumeiropā, un visbiežāk tiek ēsti rudenī vai ziemā; beidzot garie, ovālie japāņu redīsi „daikon” (Raphanus sativus var.acanthiformis). Visi šie dārzeņi iekšpusē ir balti, bet dažām šķirnēm mīkstums ir sārts.
Redīsu audzēšana – jo jaunāks ir redīss un vairāk tas tiek laistīts, jo maigāka ir tā garša. Glikozinolāti, kuri piešķir redīsam aso garšu, ir galvenais komponents, kas nepieciešams mūsu organismam. Redīsi satur daudz ūdens, tiem ir diurētiskas īpašības (apēdot lielu daudzumu), tie ir arī lielisks B9 un C vitamīna avots. Ja nav sava dārza, izmēģini audzēt redīsu uz palodzes vai uz balkona.
Redīsu gatavošana
Pagatavot redīsus ir ļoti viegli! Pirmais un svarīgākais: izvēlies pēc iespējas svaigākus redīsus. Ar asu nazi nogriez redīsu galotnīti, bet sakni var nogriezt vai atstāt, ja redīss tiks griezts gareniski. Beigās nomazgā redīsus, iemērcot tos aukstā etiķūdenī. Pirms izņemšanas ļauj tiem nogrimt trauka dibenā. Ieteicams ēst svaigus un neapstrādātus redīsus – tā tiks saglabāta to uzturvērtība. Lai redīsus ilgāk saglabātu svaigus ledusskapī, liec tos burciņā un pārlej ar ūdeni, tā saglabāsies to kraukšķīgums un svaigā garša.